Echeveria agavoides ir viens no pasaulē visplašāk kultivētajiem ne-kaktusu sukulentiem, bet arī viens no vispieprasītākajiem. Lai gan ģints, pie kuras tā pieder, parasti ir viegli audzējama, šī suga ir izņēmums.
Bet tas ir tik skaisti, ka ikviens saņem kopiju. Protams, jums jābūt uzmanīgam, jo tagad ir daudz auklīšu, kas seko augu krāsošanas modei, un mūsu varonis ir viens no visbiežāk cietušajiem.
Kā ir?
E. agavoides "melnkoks"
Echeveria agavoides ir sukulenta zinātniskais nosaukums, kas aug Meksikas akmeņainajos apgabalos, īpaši Sanluisas Potosī, Idalgo, Guanajuato un Durango, un ko aprakstījis Šarls Antuāns Lemērs (1800–1871).
Tas sasniedz aptuveni 8–12 cm augstumu ar gaļīgu lapu rozeti 7–15 cm diametrā. Parasti tas aug viens pats, bet dažreiz veido nobīdītas lapas. Lapas ir trīsstūrveida, biezas (6 mm) un zaļas vai ar sarkanīgiem galiem . Vizītes, krāsa, pielīmēti ziedi... ir ne tikai nedabiski, bet arī nopietni kaitīgi, jo traucē tam pareizi elpot.
Ziedkopas dīgst vasarā , sasniedz 50 cm augstumu un sastāv no rozā, oranžiem vai sarkaniem ziediem ar tumši dzelteniem ziedlapiņu galiem.
Kāda īpaša aprūpe jums nepieciešama, lai dzīvotu?
E. agavoides 'Rubra'
Lai agavoides eševerija (Echeveria agavoides) labi augtu, ir svarīgi to stādīt podā ar labi drenējošu substrātu (pumeku, akadama vai līdzīgu), jo tā ir ļoti jutīga pret pārmērīgu laistīšanu un jālaista ļoti taupīgi. Patiesībā substrātam pirms laistīšanas jāļauj pilnībā izžūt.
Turklāt ir svarīgi to mēslot pavasarī un vasarā ar mēslošanas līdzekļiem, kas īpaši izstrādāti kaktusiem un citiem sukulentiem, ievērojot norādījumus uz iepakojuma. To var mēslot arī ar zilo nitrofosku.
Ik pēc diviem pavasariem mēs to pārstādīsim, uzmanīgi, lai pārāk nebojātu saknes. Tas nodrošinās tā augšanu un attīstību.
Turklāt mums jāzina, ka tas neiztur salu , tāpēc, ja dzīvojam apgabalā, kur notiek sals, mēs to glabāsim ļoti gaišā telpā un prom no caurvēja.