Brīnumvelvičija (Welwitschia mirabilis) ir augs, kas rada izaicinājumu visiem sukulentu cienītājiem . Tā nav īpaši dekoratīva, taču par to ir tik grūti rūpēties, ka tās veiksmīga audzēšana ir lepnuma avots.
Tā kā tā izcelsme ir vienā no sausākajiem un karstākajiem reģioniem pasaulē, mēģinājumi to pielāgot maigākam klimatam bieži vien beidzas slikti. Tomēr šis ir sukulentu emuārs, un tajā jāiekļauj visu sugu profili: Welwitschia mirabilis profils ir obligāts.
Kā ir?
Welwitschia mirabilis ir monotipiska suga (vienīgā Welwitschia ģintī), ko aprakstīja Džozefs Daltons Hukers un publicēja žurnālā "The Gardeners' Chronicle & Agricultural Gazette" 1862. gadā. Tas ir Namības tuksnesim endēmisks augs, kas aug no resna stumbra, no kura izdīgst tikai divas lapas . Tūlīt pēc dīgšanas parādās dīgļlapas, no kurām pēc tam attīstās šīs divas lapas.
Ziedi rodas no gala stumbra auga centrā un ir oranžā krāsā. Sēklas ir augi ar lamināriem spārniem, un to izmērs ir aptuveni 2 cm.
Kādas ir viņu rūpes?
Lai brīnumvelvītijas (Welwitschia mirabilis) auglis būtu vesels, tas jāstāda lielā, dziļā podā ar ļoti labi drenētu substrātu . Patiesībā ļoti ieteicams izmantot vienkārši pumeku, vai nu atsevišķi, vai sajauktu ar mazgātām upes smiltīm. Turklāt tas jālaista taupīgi: reizi 10–15 dienās vasarā un reizi mēnesī pārējā gada laikā.
Tomēr nav jēgas to turēt vislabākajā substrātā, ja klimats nav piemērots. Maksimālā temperatūra var viegli sasniegt 40ºC, bet minimālā temperatūra nedrīkst noslīdēt zem 0ºC. Ja tā notiek, mums tas būs jāaizsargā apsildāmā siltumnīcā.